Likumā noteikto mantojuma tiesību iegūšanas ietekme ne vienmēr ir labvēlīga. Mantoto aktīvu vērtība var būt ievērojami zemāka par parādiem, kas tiem rodas. Ir arī citas situācijas, kas pamato atteikšanos no mantojuma vai mantojuma noraidīšanu. Civillikums paredz šādu atbrīvojumu no mantojuma. Viena iespēja ir atteikšanās no mantojuma līgums.
Ja plānojat renovāciju vai iekšējo apdari, izmantojiet pakalpojumu Būvuzņēmēja meklēšana, kas pieejams vietnē Būvniecības kalkulatori. Pēc īsas veidlapas aizpildīšanas jūs iegūsit piekļuvi labākajiem piedāvājumiem.
Atteikšanās no mantojuma vai mantojuma noraidīšana?
Izslēgšana no mantojuma divos veidos
Galvenā atšķirība starp civiltiesību iestādi, kas atsakās no mantojuma, un institūciju, kas atsakās no mantojuma, slēpjas dažādos to veidošanās laikos. Mantojums tiek noraidīts notariāli vai tiesas ceļā sešu mēnešu laikā pēc mantojuma atstājēja nāves. Likumā noteiktā mantinieka vienpusējas nodomu deklarācijas sekas parasti pasargā viņu no parādiem, kas ir mantojuma daļa. Šajā gadījumā noraidītajam mantojumam saskaņā ar likumā noteiktās mantošanas noteikumiem tiek ieceltas citas personas, piemēram, mantojuma atstājēja mazbērni un mazmazbērni.
Atteikšanās no mantojuma ir notariāli apstiprināta vienošanās, kas noslēgta starp topošo testatoru un likumā noteikto mantinieku. Tāpēc bērniem ir jāatsakās no īpašuma tiesībām to vecāku dzīves laikā, no kuriem viņi manto. Ja vien līgumā nav noteikts citādi, padošanās un viņa bērni un mazbērni tiek izslēgti no mantojuma. Tas darbojas tā, it kā invalīdi nedzīvotu, lai redzētu mantojuma atvēršanu. Mantojumu dala pārējie mantinieki.
Līgums notariāla akta veidā starp testatoru un likumā noteikto mantinieku dod iespēju regulēt mantojuma sadalīšanu saskaņotā veidā. Piemēram, ja vecāku dzīves laikā bērnam ziedojuma veidā ir piešķirts ievērojams īpašums, bērns var atteikties no mantojuma, lai nākotnē mantojums tiktu nodots mantojuma atstājēja otrajam bērnam. Šādā veidā, vienojoties, nevis mantojuma dēļ, noteiktām personām var tikt atņemtas tiesības uz rezervēto daļu.
Līguma noslēgšana par atteikšanos no mantojuma
Jautājumus, kas saistīti ar mantojumu, reglamentē Civilkodekss. Saskaņā ar Civilkodeksa 1048 likumā noteiktais mantinieks var noslēgt līgumu ar nākamo mantojuma atstājēju un atteikties no viņa mantojuma. Šādam līgumam jābūt notariāli apstiprinātam. Jebkurš likumā noteiktais mantinieks var būt līguma puse neatkarīgi no mantojuma atstājēja iecelšanas kārtības.
Atteikšanās no mantojuma līguma priekšmets ir tikai likumā noteiktās tiesības uz mantojumu, kas nozīmē, ka tā tiesiskās sekas neattiecas uz mantojumu, kas balstīts uz testamentu. Atteikšanās no mantojuma saskaņā ar notariālu līgumu ar topošo testatoru neizslēdz mantošanu pēc testamenta. Vienošanās ietekme uz atteikšanos no mantojuma notiek tikai mantojuma atstājēja nāves brīdī. Mantinieks, kurš noslēdzis šādu vienošanos ar mantojuma atstājēju, kurš vēl ir dzīvs, nemanto mantojumu no mirušā un nevar pretendēt uz rezervēto daļu pēc viņa.
Saskaņā ar Art. Civillikuma 1049, līgums par atteikšanos no mantojuma, ko veic potenciālais mantinieks, attiecas arī uz viņa pēcnācējiem, t.i., pašreizējiem bērniem, kā arī tiem, kuri piedzims pēc līguma parakstīšanas. Vienošanos par atteikšanos no mantojuma var noslēgt ar testatoru pie notāra, izmantojot advokātu ar īpašu pilnvaru.
Mantojuma mantojums ar parādiem
Likums ir veidots tā, lai likumā noteiktie mantinieki mantotu ne tikai aktīvus. Bet arī mantojuma atstājēja saistības. Praksē tas nozīmē, ka lejupslīde dažkārt var dot ne tik daudz bagātības, cik finansiālu postījumu. Par laimi, jūs varat ierobežot savu atbildību par mantojuma parādiem, veicot noteiktas darbības.
Mantiniekam ir sešu mēnešu periods no dienas, kad viņš uzzināja par mantojumu, lai noraidītu mantojumu. Ja šajā laikā netiek iesniegta tiesas vai notariāla deklarācija par mantojuma noraidīšanu vai pieņemšanu ar inventāra palīdzību, mantinieks ir atbildīgs par visu mantojuma parādu summu. Parādi var pārsniegt mantojuma vērtību, un tad ir iespējama patērētāja bankrota pasludināšana. Tas, savukārt, ir saistīts ar daudziem sarežģījumiem nākotnē.
Jāņem vērā arī tas, ka mantojuma noraidīšana vienam mantiniekam automātiski nodod mantojuma tiesības viņa pēcnācējiem. Visaptverošāk darbojas vēl viena mantošanas problēmu risināšanas metode, proti, atteikšanās no mantojuma institūcija. Pārbaudiet arī šis raksts par mantojumu no vecākiem un paplašinātas ģimenes.
Atteikšanās no mantojuma līguma iemesli un sekas
Iemesli, kādēļ tiek slēgta vienošanās par atteikšanos no mantojuma
Mantojuma atstājēja un mantinieku vienošanās juridiskās sekas dažkārt atvieglo svarīgu mantojuma lietu regulēšanu. Ja, piemēram, ir iemesli saskaņā ar Art. 1008. Civilkodeksa ļaujot mantiniekam atņemt mantojumu, šī persona brīvprātīgi atsakās no mantojuma, ļauj atņemt tiesības uz rezervēto daļu, testamentā neatklājot un nepubliskojot apgrūtinošus faktus. Notariāli apstiprinātais līgums nodrošina efektīvu garantiju, ka mantinieks turpmāk neiesniegs nekādas mantojuma prasības.
Iespējams, daži likumā noteiktie mantinieki jau iepriekš ir saņēmuši ziedojumus no testatora. Lai izvairītos no strīdiem par ziedojumu kreditēšanu, sadalot mantojumu, apdāvinātās personas var parakstīt notariālus līgumus par atteikšanos no mantojuma. Tas novērš problēmas ar mantojuma īpašuma sadalīšanu un novērš jebkādus strīdus uz šī pamata.
Līdzīgu mērķi testators varētu sasniegt, nododot mantojumu norādītai personai. Tikai tas, ka pēcnācēji, laulātais un vecāki patur tiesības uz rezervētu daļu. Saskaņā ar Civilkodeksu rezervētā daļa ir tikai maksājums par noteiktu mantojuma daļu, un to nevar realizēt natūrā. Nepieciešamība īstenot rezervēto daļu mantiniekam, kuram nav atbilstošu līdzekļu, var izraisīt mantotā īpašuma sabrukumu.
Līguma par mantojuma atteikšanos noslēgšanas sekas mantiniekiem un mantojuma atstājējam
Atteikšanās no mantojuma rada tādas pašas sekas izslēgt no mantojuma kā mantinieka nāves gadījumā. Turklāt atteikšanās no mantojuma ir saistīta ar rezervētās daļas atkāpšanos. Var teikt, ka šim līguma aspektam starp mantojuma atstājēju un mantinieku ir vislielākā nozīme. Izņemt kādu no mantojuma ir iespējams, sastādot testamentu. Tikai tas, ka šādā veidā no mantojuma izslēgtais mantinieks joprojām patur tiesības uz rezervēto daļu.
Atteikšanās no mantojuma notariāla līguma veidā ietekmē arī atteikšanās puses bērnus un mazbērnus. Tādā veidā visa cilvēku grupa tiek izslēgta no dalības mantojumā. Tomēr Civilkodekss paredz iespēju līgumā noteikt, ka atteikšanās no mantojuma sekas attiecas tikai uz likumā noteikto mantinieku. Pēcnācēji pēc tam mantos no testatora saskaņā ar likumu.
Saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem apstākļu maiņa, kas radās pēc līguma parakstīšanas starp testatoru un likumā noteikto mantinieku, līgumu neietekmē. Citiem vārdiem sakot, var gadīties, ka pēc līguma noslēgšanas mantojuma atstājēja īpašums tiek ievērojami palielināts. To apzinoties, mantinieks neatteiksies no mantojuma, bet līgums uz viņu turpina attiekties.
Darbības jomas maiņa vai atteikšanās no mantojuma
Mantojuma atteikšanās līgumam ir nopietnas juridiskas sekas abām pusēm. Šis nolīgums, kā likums, attiecas arī uz padošanās mazbērnu bērniem. Līguma par atteikšanos no mantojuma spēkā esamības nosacījums ir tā noslēgšana testatora dzīves laikā. Praksē var izrādīties, ka pēc daudziem gadiem likumā noteiktais mantinieks, kurš ir atteicies no mantojuma, ir mainījis savas domas šajā jautājumā. Civilkodeksa 1050. pants ļauj atcelt iepriekšējo līgumu. Tomēr tas jādara pareizajā formā un laikā.
Atteikšanās no mantojuma jānotiek notariāla akta veidā. Jauno līgumu notāra klātbūtnē paraksta puses, kas savulaik noslēgušas mantojuma līgumu, t.i., testators un likumā noteiktais mantinieks. Notāra personai nav nozīmes; tam nav jābūt tādam pašam, kas apstiprināja pirmo līgumu.
Vienošanās par atteikšanos no mantojuma var mainīt sākotnējos nosacījumus vai atjaunot tiesības uz mantojumu un rezervēto daļu. Atteikšanos no mantojuma var atsaukt jebkurā laikā ar nosacījumu, ka abas līguma puses ir dzīvas. Ja mantojums ir atvērts, tas ir, mantojuma atstājējs ir miris, atteikšanās no mantojuma sekas nevar atsaukt.
Rezervēta daļa kā likumā noteiktā mantojuma mantojuma daļa
Gadās, ka testatora tuvākā ģimene tiek izlaista no testamenta vai ziedojuma, kas veikts viņa dzīves laikā. Šīm personām ir tiesības uz rezervēto daļu, t.i., noteiktu mantojuma daļas vērtību. Viņi var aizstāvēt savas tiesības, bet tikai samaksāt par savu mantojuma daļu, bez iespējas pieprasīt nekādu materiālo aktīvu. Starp citu, autortiesības var tikt nodotas citām personām mantojuma ceļā. Rezervētā akcija ir iestāde, kuras mērķis ir aizsargāt mantojuma atstājēja tuvāko ģimenes locekļu intereses pret viņiem nelabvēlīgu īpašumu.
Rezervēto daļu var mantot testatora laulātais un viņa pēcnācēji (pēcnācēji ir bērni, mazbērni, mazmazbērni). Atsevišķos gadījumos prasījumi par rezervēto daļu nav tiesīgi. Tā tas ir, piemēram, situācijā, kad personas ir noraidījušas mantojumu vai notariāli apstiprinājušas atteikšanos no mantojuma. No otras puses, ja mantinieks ir noraidījis mantojumu vai ir atstājis mantojumu, rezervētā daļa tiek nodota šīs personas (pēcnācēju) bērnam vai mazdēlam. Tiesības uz rezervēto akciju var tikt aizstāvētas tiesas civilprocesā tiesas ceļā. Tam ir piecu gadu periods pēc testamenta un atklātās mantošanas.
Līguma atcelšana vai grozīšana, pamatojoties uz kuru ir noteikta atteikšanās no mantojuma, ir jāveic notāra birojā. Protams, ar to ir saistītas dažas izmaksas. Jāpievieno notariālā akta izrakstu izmaksas.
